^ Uz augšu
Get Adobe Flash player

AR TAUTASDZIESMU PAR LATVIJU

„Ar tautasdziesmu par Latviju” – tā nosaucu Latvijas dzimšanas dienai veltītu sarīkojumu pirmsskolas izglītības iestādē „Pienenīte”, kurā piedalījās mani lielākie audzēkņi – „Zaķēni”, „Lācēni” un „Mārītes”, bet mazākie – „Rūķēni” skatītāju rindās. „Ar tautasdziesmu” tāpēc, ka sarīkojumā izskanēja gan runātas, gan dziedātas tautasdziesmas, kā arī tautas teikas, rotaļas un dejas. Pirmsskolas bērnu vecumposms ir tas, kurā sāk veidoties izpratne par sevi, apkārtni, vietējo novadu, savu valsti un tās vietu pasaulē, tāpēc jo īpaši svarīgi par to šķiet runāt tieši šajā bērnu vecumā. Latvijas dzimšanas dienas laikā attiecīgajiem jautājumiem varam pievērsties īpaši padziļināti, emocionāli un iedvesmojoši.

Sirsnīgi un svinīgi bērnus uzrunāja iestādes vadītāja Lelde Sturme, pēc tam aicinot dziedāt valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”. Te jāatzīmē, ka bērniem himna pirms tam pat nebija jāmāca, viņi to jau zināja. Tas patiesi iepriecināja!

 

Katru gadu par Latviju runājam mazliet no cita skatupunkta, šogad vēlējos ar bērniem runāt par Latviju salīdzinājumā ar citām zemēm, novērtējot to, kas Latvijā ir, nevis žēlojoties par to, kā nav. Jā, neaug mums pagalmā apelsīnkoki, nav palmu un arī augstu kalnu nav, tomēr, aizdomājoties un runājot ar bērniem, varam apjaust, cik daudz mums ir dots. Latvija ir Dieva svētīta zeme ar to vien, ka esam pasargāti no vulkānu izvirdumiem, zemestrīcēm, cunami, kas aprij ciemus un pilsētas, ka esam šobrīd sargāti no kara šausmām.

Sarīkojumam atlasīju vien nelielu daļu no tām vērtībām, bagātībām, par kurām varam būt priecīgi un lepni. Runājām par Daugavu kā Latvijas likteņupi, kas bijusi līdzās kopš senas vēstures. Bērni stāstīja teiku par Daugavas rakšanu, runāja tautasdziesmas par Daugavu un Rīgu, dziedāja par runcīti, kas devās uz Rīgu un, dejojot „Plaukstiņpolku”, iztēlojās Rīgas pilī notiekošās balles.

Turpinājumā runājām par mūsu Baltijas jūru, sauktu par Dzintarjūru, domājot par tiem, kuri dzīvo kādas milzīgas zemes vidienē un nekad jūru nav redzējuši un, atbraucot uz Latviju, lūdz mūs to parādīt un tās milzīgi garo liedagu. Šeit izskanēja tautasdziesmas par sudrabotiem viļņiem un dzintaru, kā arī „Jūriņ’ prasa smalku tīklu”. Piejūras vēja spēku bērni attēloja dejā „Sudmaliņas”.

Aicināju bērnus aizdomāties par zemēm, kurās nav mežu, kas nozīmē, ka tajās nav sēņu, ogu, putnu, mežazvēru. Šķiet, dzīvojot blakus mežam, to pat grūti iedomāties. Līdzās runātām tautasdziesmām bērni arī stāstīja teiku par to, kā mežs ticis pie puķēm – maijpuķītēm un dziedāja par drosmīgo zvēriņu mežā – vāverīti.

Kas gan būtu Latvijas daba bez kokiem?! Koks - tas ir arī cilvēka būtības simbols. Apzinājām arī to, vai kādam bērnam koka nosaukums ir uzvārdā. Jā, atradām savu Ozolu, Vīksnu un divus Bērziņus. Par šiem un citiem kokiem bērni runāja četrrindes un dziesmā birzē atrada ozoliņu. Līdz ar to bija laiks griezt danci „ap ozoliņu”, izdejojot „Tūdaliņ, tagadiņ”.

Kur koki, tur putni! Klausījāmies lakstīgalas balss ierakstu, pēc kuras Loreta Vaivode („Lācēni”) dziedot aicināja lakstīgalu skaisti dziedāt arī Rīgas torņa galiņā, bet Sofija Vanzoviča („Zaķēni”) dziesmā iepazīstināja ar Latvijas nacionālo putnu – cielavu, kurai bērnu tik daudz, ka ne saskaitīt!

Par mūsu augstāko kalnu Gaiziņu jaunas zināšanas sniedza bērnu stāstītā teika par sāls atradnēm senā pagātnē. Tagad kalns jo īpaši priecē ziemā, kad no tā var braukt ar ragaviņām un slēpēm. Bet vasarā? Vasarā jākāpj kalna galā un jādzied pār pļavām, pār norām, pār mežu galiem kā to darīja skanīgi dziedošā Loreta Vaivode.

Kā zināms, rudzu maize ir viena no tām vērtībām, kura pietrūkst, aizbraucot prom no Latvijas. Te bērni stāstīja teiku par to, kāpēc rudziem tikai viena vārpa uz stiebra, jo senāk bijušas vairākas. Teika atklāja to, kāda nozīme saudzīgai attieksmei pret maizīti un dziedot aicinājām rudzu vārpu ziedēt deviņām ailiņām.

Latvijas daba ir dāsna pret mums. Arī mēs sarīkojumā kopīgi veicām vienu labu darbu Latvijai – iestādījām ieviņu. Tas gan noritēja rotaļas veidā, kur plāniņa vidū kā ieviņu aicinājām vadītāju Leldi Sturmi. Bērniem šis bija īpašs mirklis, kad rotaļā iesaistījās vadītāja un klātesošie skatītāji to atzīmēja kā sevišķi aizkustinošu momentu.

Noslēgumā vēlreiz ar bērniem pārrunājām minētās Latvijas vērtības, bagātības – Daugavu, jūru, mežus, kokus, putnus, rudzu maizi un citas, kuras saudzēt, priecāties un lepoties ar tām. Arī tautasdziesmas ir vienas no šādām tautas bagātībām.

Sarīkojumu noslēdza kopīga deja „Skaista mana brāļa sēta”, pēc kuras vadītāja katrai bērnu grupiņai Latvijas dzimšanas dienā pasniedza dāvanu – rudzu maizes klaipu un konfektes „Gotiņa”, kuru ietinamajā papīrītī atrodamas tautasdziesmu četrrindes. Šādas dāvanas ir unikālas, kādas pieejamas tikai mums Latvijā!

Sarīkojumu vizuāli papildināja attiecīgi attēli uz ekrāna. Šeit paldies par tehnisko atbalstu svētku procesā jāteic vienmēr atsaucīgajam un izpalīdzīgajam Edgaram Mednim. Deju apguves procesā un virsvadībā svētkos paldies deju skolotājai Aigai Mednei, kura bija gandarīta dzirdēt bērnu neviltoto prieku – „Šī ir mana mīļākā deja!”.

Paldies grupu skolotājām par sadarbību, mācot bērniem tautasdziesmas un sagatavojot viņus teiku stāstīšanai. Un milzīgs paldies pašiem bērniem, jo visu viņi darīja paši – runāja, stāstīja, dziedāja, spēlēja dziesmās mūzikas instrumentus, dejoja un daudziem tā bija pirmā reize mūžā, kad vienam pašam, pie tam mikrofonā, jārunā tautasdziesma, jāstāsta teika un jāpaklanās publikas priekšā. Varbūt kādam šī bija pirmā reize, kad viņš aizdomājās par Latviju un atrada sevī emocionālu prieka dzirksti par savu dzimto zemi. Šādi mirkļi tik svarīgi ceļā uz patiesu „Es mīlu tevi, Latvija!”, jo šodienas bērni būs nākamā paaudze, kas veidos valsti – attīstīs, mainīs un uzlabos!

 

Sveiciens Latvijai un mums valsts 96.jubilejā!

Stopiņu novada domes
PII „Pienenīte”
mūzikas skolotāja
Līga Kurzemniece

 

 

Visas tiesības aizsargātas ©   PII "Pienenīte"